Es viņam nevēlējos neko atbildēt, jo viņš uzdrošinājās man par to pat ne vārdiņa bilsts vēl pirms Rasmas vēstules.
Tēvs turpināja:
„Taču man vēl tev kas sakāms. Cik noprotu, tad tu Rasmā esi ieskatījies, taču...”
„Kas „taču”?” es nepacietīgi atcirtu.
Tēvs pēc smagas nopūtas turpina iesākto: „Manas un Rasmas mātes mīlestība jau ir sena, tā sākās neilgi pēc tavas mātes nāves, bet tad viņa satika Rasmas tēvu un mūsu saikne bija sarauta, taču mūsu mīlestība radīja augli – Rasmu. Jā, Rasma ir tava māsa... Tā nu vienreiz tā ir.”
Rasma pārtrauca mūsu sarunu un labi, ka tā, taču tagad es nezināju, kā reaģēt, ko darīt, ko teikt un vai vispār ko teikt. Es vēlējos pazust, un justies tā it kā es neko tādu nebūtu dziedējis. Es vēlējos pazust no Rasmas acīm, jo viņai šī ziņa radītu neizmērojamas ciešanas.
Sāka sabraukt viesi, taču es tēvu paaicināju nomaļus. Es vēlējos viņam ko teikt, taču man nebija ko – galvā bija domu eksplozija. Es vien noskatījos viņā un domāju, kāpēc tas viss tika turēts noslēpumā. Un atkal Rasma mūs iztraucēja, lai gan es viņai ne acu galā nevēlējos vairs parādīties. Rasmas sejā bija manāma neizpratne.
…
