„Mūžības skartie”, tāpat kā A. Grīna „Dvēseļu putenis”, Padomju laikā tika „aizmirsts”. A. Čaks patiesi tēlo latviešu varonību un parāda cilvēkus, kā, piemēram, komandieri Frīdrihu Briedi, kas spēj upurēties, bet 1918. gadā Ribinskā (Krievijā) organizēja sacelšanos pret Padomju varu un tā rezultātā tika nošauts. Nodaļā „Strēlnieku atgriešanās” latviešu strēlnieki paceļ sarkanbaltsarkano karogu, kad atgriežas mājās.
Rakstot „Mūžības skartos”, Aleksandrs Čaks runā par laiku, ko viņš pats ir izdzīvojis pilsoņu kara laikā Krievijā, pēc tam, strādājot žurnālā. Darbs pie „Mūžības skartajiem” ilga desmit gadus (no 1930. – 1940.gadam), un par šo grāmatu 1940. gadā Čaks saņēma Annas Brigaderes prēmiju. Darbu varētu pat saukt par epu (eposu), jo Čaks uzskata, ka galvenais varonis ir latviešu tauta, precīzāk – latviešu strēlnieki, kas ir pilsētas strādnieki, Rīgas nomaļu puikas, sīki ierēdnīši. No paaudzes paaudzē latviešos ir krājies naids un ilgas pēc garas un neatkarīgas dzīves. Tas šos visus cilvēkus vienoja kopējai cīņai pret apspiedējiem. Pats Čaks uzskatīja, ka pagātnē, tas ir, strēlnieku atmiņā, cilvēks var meklēt dvēseles līdzsvaru. Šajā darbā Čaks hronoloģiski ļauj ielūkoties no 1915. gada novembra līdz 1919. gada oktobrim. No pirmā kritušā latviešu strēlnieka – Jēkaba Voldemāra Timmas - pavadīšanas aizsaulē līdz pat latviešu strēlnieku atgriešanās brīdim.…
