Iepriekš norādītie piemēri demonstrē, ka kiberdraudus lielā mērā neierobežo valstu robežas un citi ģeogrāfiski apsvērumi. Tāpēc arī aizsardzības iespējas tiek attīstītas un apspriestas starptautiskos formātos, tomēr tam traucē dažādā valstu izpratne par kiberdrošības konceptu. No tā izriet grūtības vienoties arī par to, kādas darbības tiek uzskatītas par legālām, un kādas nē. Valstis savās kiberdrošības stratēģijās iekļauj pašas savas definīcijas un skaidrojumus. Atšķirībā no tradicionāliem (piemēram, militāriem) draudiem valstu drošībai, kuru īstenošanai kapacitātes pietiek galvenokārt tikai citām valstīm vai lielāka mēroga ietekmīgākām organizācijām un grupējumiem, kiberdrošību var apdraudēt pat atsevišķi indivīdi vai mazas grupas. Tas, ka aizvien vairāk cilvēku ir ne tikai interneta lietotāji, bet arī prasmīgi tehnoloģiju lietotāji, nozīmē, ka plašāks ir gan potenciālo kibernoziedznieku, gan upuru skaits. Kiberdrošības attīstības nozīmi pastiprina arī strauji mainīgais un globālais apdraudējumu spektrs, kas bieži neļauj efektīvi izsekot līdzi uzbrukumu izcelsmes vietai, priekšlaicīgi saskatīt gatavošanos uzbrukumam un pierādīt vainīgo. Šobrīd, kad Covid-19 pandēmijas dēļ visa pasaule aizvien vairāk paļaujas uz kibertelpu, ir redzams gan tās potenciāls atvieglot cilvēku ikdienu, gan tas, cik dažādos veidos valsts funkcionēšanu varētu ietekmēt uzbrukumi tās virtuālajai infrastruktūrai. Tādēļ paredzams, ka aizvien vairāk valsts resursu tiks novirzīti tieši datorsistēmu, tīklu un kritiskās infrastruktūras pilnveidošanai un sabiedrības izglītošanai, lai nodrošinātu aizsardzību pret visa veida kiberuzbrukumiem.…
