Sapņi - tā ir sava veida vēlēšanās. Katram cilvēkam ir viens vai vairāki sapņi. Kad mums ir savs sapnis, tas kļūst par mūsu mērķi. Mēs tiecamies un cenšamies tikt līdz šim mērķim. bet, ja cilvēkam nav sava sapņa, ja viņam liekas, ka visu ir sasniedzis, tad viņš vairs nav normāls cilvēks, bet gan cilvēks, kas nostājies uz iznīkšanas ceļa. Mūsu sapņi katrā vecuma posmā mainās. Kad mēs esam sasnieguši mērķi, mums rodas cits - jauns mērķis, pēc kā tiekties. Šajā domrakstā es pastāstīšu par saviem sapņiem, sākot no tā laika, kad es apzinājos, ka esmu cilvēks, līdz šim laikam, kad es o rakstu.
Mani pirmie sapņi, cik vien atceros, bija trīs vai četru gadu vecumā. Kā jau tajā laikā bija ierasts, katram zēnam bija sapnis iegūt lielu mašīnu, ar ko spēlēties smilškastē. Lai cik dīvaini man neliktos, jau toreiz, mazs būdams, es sapņoju, par ko strādāšu, kad būšu liels. Mana pirmā vēlēšanās bija kļūt par autobusa šoferi. Toreiz es dzīvoju ciematā pie Igaunijas robežas, bet katru dienu braucu uz pilsētas bērnudārzu. Šādā situācijā dzīvojot, mani sapņi bieži mainījās.
Jauni sapņi man radās, kad es sāku iet skolas pirmajās klasēs un atklāju, ka man ļoti padodas zīmēšana. Es ļoti vēlējos, kaut man mājās būtu pēc iespējas vairāk zīmēšanas lapu un krāsu. Arī pirmajās klasītēs man palika vēlēšanās, lai man pirktu daudz lielu mašīnu. …
