Jūdi pieder pie rietumsemītu tautu grupas. Vismazāk ir zināms par senākajiem
laikiem, arī par pašas tautas ģenēzes procesu joprojām notiek diskusijas pētniecībā –
pārāk mazais avotu skaits neļauj izdarīt viennozīmīgus spriedumus. Ir zināms, ka
2.gt.BC vidū Palestīnas piekraste atradās ēģiptiešu pārvaldībā, taču Palestīnas kalnieni
neviens intensīvi neapdzīvoja (klimatisko apstākļu un nošķirtības dēļ), lai arī
Palestīnas teritorijā atradās viena no pasaules vecākajam pilsētām - Jērika. Šajā
kalnienē patvērumu atrada t.s. Hapiru (ēģ.tekstos, agrāk pētniecībā identificēja ar
ebrejiem) – deklasētas iedzīvotāju grupas (dažādi bēgļi, sabiedrības izstumtie u.c.).
Abpus Jordānas upei dzīvoja ciltīs apvienojušies pastorālie nomadi – Šasu
(ēģ.tekstos). Ēģiptiešu spiediena rezultātā ap 13./12.gs. BC viņi pamazām saplūda ar
Hapiru. Tos varētu uzskatīt par jūdu senčiem. Resursi auglīgajā pustuksnesī nepieļāva
lielu nomadu skaita palielināšanos, tāpēc tikai 10% no iedzīvotājiem bija nomadi.
Nomadisms bija sezonāls (ziemā devās no ziemeļiem uz dienvidiem, vasarā pretējā
virzienā, bada gados devās uz Ēģipti).…
