Psiholoģiskie pētījumi

Ievads.
“Mācies no visiem, bet spried pats.” V.Zelmenis [4., 4].
Saistībā ar mācīšanos bieži ir dzirdēts spriedums, ka tas nav viegli, bet savā veidā to dara visi. Piemēram, sadzīvē ikviens zina, kā to darīt, un labprāt pamāca citus. Taču būtībā tā ir sarežģīta nodarbe, neiespējama bez otras būtiskas darbības- mācīšanas. Var palīdzēt otram cilvēkam iemācīties, var pamācīt, bet rezultāts būs tikai tad, ja to vēlas tas, kuru mācām, ja mācīšanas veids un forma ir viņam aktuāli pieņemama, ja viņš mācās. Kā zināms, mācīšana zaudē jēgu, ja tā nav saistīta ar mācīšanos. Mācīties darot vai vērojot citus darām, mācīties skolā, pētīt ir veidi, kā tiek pārmantota pieredze. Katra paaudze to saņem no iepriekšējām, bagātina un nodod nākamajām paaudzēm. Taču šī pieredzes nodošana nebūt nav tik vienkārša un viegla, arī skolā ir daudz problēmu, tāpēc intensīvai pieredzes apgūšanai ir vajadzīga attiecīga darbība- mācīšanās, un tā ir atšķirīga praktiskajā, mācību un zinātniskajā izziņā. Tāpēc mācīšanos pēta gan psiholoģija, gan pedagoģija.

Mācību organizācijas formas.
Līdz ar civilizācijas attīstību aizvien straujāk augusi vajadzība pēc izglītotas sabiedrības. No šīs likumsakarības savukārt izriet virkne aktuālu problēmu- kā vairāk, labāk, ātrāk un lētāk izglītot jauno paaudzi. Tās ir mācību organizācijas formu problēmas.
Racionālāko formu vēsturiskie meklējumi sākās ar individuālajām mācībām. [3.,155]. Tās ir ļoti efektīvas, jo skolotājs tūlīt pēc sniegtās informācijas (mācīšanas) saņem nepieciešamo pretinformāciju par to, ko skolēns vai nu ir, vai nav sapratis un iegaumējis, un nekavējoties tiek izdarītas nepieciešamās korekcijas. Taču tajos laikos ne katrs varēja izmantot skolotāju algošanu vienam vai diviem bērniem, tāpēc sākās meklējumi pēc racionālām- grupveida mācībām, kurās varētu iesaistīties visa jaunā paaudze. [3.,155]. Jāmin, ka teorētisko pamatu šīm mācībām izstrādāja 17. Gadsimta čehu pedagogs Jans Amoss Komenskis. Viņš uzskatīja, ka skolotāju stāstījumu vienlaikus var klausīties vairāki desmit skolēnu, kas vēlas mācīties.
18. un 19 gadsimtā meklējumi pēc racionālākām un lētākām mācību organizācijas formām turpinājās. Daudzas ieceres neattaisnojās, neieviesās, labākus panākumus guva Manheimas sistēma Vācijā- pēc īpašiem pārbaudes testiem nosaka skolēnu apdāvinātību, lai tos sadalītu grupās.
Tomēr praktiskā pieredze visās kultūras valstīs ir apstiprinājusi mūsdienu skolu tipu un klašu stundu sistēmas lietderību.
…