Kopumā koučings kā vadīšanas stils, manuprāt, ir ļoti piemērots ne īpaši lieliem uzņēmumiem, kur ir nostiprinājies darbinieku sastāvs. Šādos stabilos darbiniekos ir vērts ieguldīt gan laiku, gan līdzekļus, lai, pateicoties viņu izaugsmei, augtu arī uzņēmums kopumā. Protams, krīzes laikā šādu stilu piekopt ir grūti, un tas, ļoti iespējams, neatmaksātos, jo neprognozējamos apstākļos ir nepieciešams rīkoties ātri un nekļūdīgi, kas nevienmēr ir iespējams, lielu daļu uzmanības koncentrējot uz personāla lietām. Kāds autors ir salīdzinājis koučingu ar ķīniešu bambusa augšanu. No sākuma bambusu iestāda, nodrošina tam visas nepieciešamās vielas, saules gaismu un ūdeni. Tomēr nekas nenotiek ne pirmajā, ne otrajā un ne pat trešajā gadā. Patiesībā tikai piektajā gadā beidzot ir redzams progress, un tad tas sešu nedēļu laikā spēj izaugt pat 30 metrus! („Coaching Style of Management for the Development of Individuals, Teams and National Federations”, 2011) Tas nozīmē, ka īstermiņā koučings varbūt nedos acīmredzamus rezultātus, taču ilgtermiņā ieguldījums savos darbiniekos noteikti atmaksāsies. Šim apgalvojumam es piekrītu un uzskatu, ka tādam būtu jābūt katra vadītāja domāšanas stilam- nekoncentrēties uz ātru peļņu, bet gan ilgtermiņa panākumiem, saprotot, ka cilvēki ir svarīgākais resurss.
…
