Vēsturiski izveidojusies situācija, ka katrs cilvēks var ieņemt konkrētu amatu un strādāt darbu, kas ir atbilstošs viņa garīgajām un fiziskajām spējām, dodot labumu sabiedrībai un pretī saņemot atalgojumu, tādējādi sagādājot sev iespējas nodrošināt dzīvi.
Profesijām, kas nosaka sabiedrības labklājību un ietekmē dzīves kvalitāti – ārstiem, skolotājiem, zinātniekiem, policijas darbiniekiem, lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem vajadzētu būt vislabāk atalgotām, jo tieši šīs profesijas nodrošina cilvēku pamatvajadzību apmierināšanu un veicina sabiedrības intelektuālo attīstību. Tomēr reālā situācija ir savādāka. Lai gan ārstu un citu medicīnas iestāžu darbinieku algas ir atkarīgas no darbavietas, tās kopumā ir pārāk zemas.
Situācijas, kad streikot ir spiesti mediķi, būtu nepieļaujamas, taču šādi gadījumi regulāri novērojami nesenā Latvijas vēsturē (piemēram, 2002. gada jūnijā un 2004. gada rudenī, arī 2007. gada rudenī mediķi balsoja par streika rīkošanu)i. Mediķu streiki norāda, ka viena no visbūtiskākajām profesijām – ārsta profesija – netiek pienācīgi atalgota, līdz ar to mediķi nesasniedz labklājību un savas dzīves nodrošināšanai ir gatavi pieņemt neformālās algas.…
