-
Ideoloģija
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| 1. | Ideoloģija | 3 |
| 1.1 | Daļējā ideoloģija | 3 |
| 1.2. | Totalitārā ideoloģija | 3 |
| 2. | Marksisma ideoloģija | 4 |
| 3. | Par fašisma ideju | 6 |
| 4. | Raksturīgais ideoloģijai | 8 |
| 5. | Kā jēdzienu „ideoloģija” saprotu es? | 9 |
| 6. | Nozīmīgākās personas | 14 |
| 7. | Rezumē | 15 |
| 8. | Izmantotā literatūra | 16 |
Spilgtākais ideoloģijas veidotājs un skaidrotājs ir Kārlis Markss (1818 – 1883) – zinātniskā komunisma pamatlicējs, proletariāta ideologs; ģeniāls teorētiķis un izcils strādnieku kustības organizators un vadītājs. Kritiski pārstrādājis labāko, ko bija radījusi vācu klasiskā filozofija, angļu politika un ekonomija. K. Markss izvirzīja mērķi, kas ietverts formulējumā: “Filozofi pasauli ir tikai dažādi izskaidrojuši; bet uzdevums ir to pārveidot.” Viņš apgalvo, ka jāsāk ar materiālo, empīriski konstatējamo dzīves realitāti, kurā galvenā loma ir ražošanas spēka attīstībai. K. Markss ievadīja tendenci ideoloģiju atvasināt no kaut kā cita. Marksisma ideoloģija kā virsbūves sastāvdaļa tiek atvasināta no bāzes- ražošanas spēka stāvokļa. K. Markss bija pārliecināts, ka pat tik garīgas lietas kā morāle, reliģija un filozofija izriet no stāvokļa ražošanā. Tā realizējas kā sociālā pieredze, kas aptvēra daudzu paaudžu dzīvi un veidoja kopēju simbolisku realitāti. Politiskā nozīmē radikālie marksisti, t.s. konmunisti, vienīgo iespēju, kā nonākt pie komunisma, saskatīja "proletāriskajā revolūcijā", kurā proletāriātis sagrābs varu un mainīs sabiedrības iekārtu. Mērenie marksisti jeb sociāldemokrāti pieturas pie koncepcijas, ka komunisms iestāsies kādreiz (neprognozējamā nākotnē) dabiskā ceļā, bez vardarbības, mīkstinot kapitālismā valdošo nevienlīdzību, paaugstinot sabiedrības sociālās nodrošinātības līmeni, diferencējot nodokļus (lielāki ienākumi - lielāki nodokļi), iesaistot darbiniekus uzņēmumu pārvaldē u.tml. …
Ideoloģija- jebkura politisko, tiesisko, filozofisko, tikumisko, reliģisko un estētisko uzskatu un nostādņu sistēma, kas ir pamatā politiskas vai sabiedriskas darbības programmām un vairāk vai mazāk atspoguļo kādas grupas vai šķiras ideālus un intereses. Izcelsme - franču idéologie < sengrieķu idea „jēdziens” + logos „mācība”. Doma par pievēršanos ideoloģijai radās 18. gs. beigās, franču revolūcijas laikā (1789.-1799. gads), kad idejas par brīvību, vienlīdzību un brālību tika mēģinātas ieviest sociālajā pieredzē. Laikmeta filozofi risina jautājumus, kurus uzdod pati dzīve: kas sekmē cilvēku saliedēšanos ap noteiktām idejām, kā idejas nosaka rīcības veidus un pasaules izpratni? Kā iespējams, ka sludinātā tiekšanās uz vienlīdzību Franču revolūcijas laikā pārvērtās par masu teroru, haosu, kas nesa sev līdzi atriebības un nežēlības vilni? Līdzīga situācija bija boļševistiskās revolūcijas laikā Krievijā- ideja par sociālo taisnīgumu apvienoja nežēlības pārņemtus cilvēkus, kuri, daudz nedomājot, sekoja jaunajām noskaņām un bija gatavi izvērst teroru pret citādi domājošajiem. Ne tikai revolūcija, bet arī klasicisms, romantisms, impresionisms, ekspresionisms un citi mākslas veidi ir piesātināti ar ideoloģijas elementiem. Ideoloģiju var apskatīt arī citādāk. Valdošo grupu domāšana var būt tik cieši saistīta ar noteiktu situāciju, ka šīs grupas nav spējīgas ieraudzīt faktu virkni, kas varētu sagraut pārliecību par savu valdīšanu. Ideoloģija iedalās daļējā ideoloģijā un totālā ideoloģijā.
