Sensenajos laikos cilvēku vajadzības pēc enerģijas vēl bija pavisam pieticīgas. Saule deva siltumu, un, kad Saules nebija, ļaudis kurināja malku, salmus vai kaltētus mēslus. No zīmējumiem, kas atrasti alās, mēs zinām, ka akmens
laikmetā (aptuveni pirms 30 000 gadiem) vīrieši un sievietes malku izmantoja ēdiena gatavošanai, kā arī, lai sasildītu un apgaismotu savas alas un būdas. Dažādu vēstures posmu nosaukumi – akmens, dzelzs un bronzas laikmets ir
atvasināti no cilvēku prasmes izmantot enerģiju, lai iegūtu metālu, ražotu darbarīkus un ieročus. Enerģijas izmantošana ievērojami mainījās, kad cilvēki atteicās no klejotāju dzīvesveida un apmetās uz dzīvi kādā
noteiktā vietā. Viņi iemācījās nodarboties ar lauksaimniecību. Šī nodarbe tiešā veidā bija saistīta ar Saules enerģijas izmantošanu un rezultātā – ar lauksaimniecības ražas pārvēršanu patērējamā pārtikā. Kāds senos laikos izmantots enerģijas avots, ko izmanto arī tagad, ir dzīvnieku spēks. …
