Veselība ir dināmisks eksistences stāvoklis, kurā indivīda attistību un veselības potenciālu realizē vispilnīgākā mērā. Šī definīcija izsaka, ka veselība ir kas vairāk nekā tikai slimības neesamība. Tā ietver sevī arī tiekšanos pēc optimālās darbošanās spējas un sasniegumiem augstākā individuālā mērā. Veselība un slimība ir viena turpinājuma divi punkti. Tie nav skaidri atšķirami. Dzīves laikā cilvēks var virzīties no viena turpinājuma gala uz otru. Veselības jēdziens, tāpat kā aprūpes jēdziens, dažādās kultūrās iztulko dažādi. Tajās kultūrās, kas sāpes dēvē par slimības simptomu, cilvēki, kas izjūt sāpes, sevi uzskata par slimiem. Kultūrās, kas sāpes uztver kā dzīves faktu, ar ko jāsamierinās, ja vien tās netraucē mierīgi dzīvot, cilvēki neuzskata sevi par slimiem tikai tāpēc, ka viņi izjūt sāpes.
Daži zinātnieki uzskata, ka veselība ir plūstoša starp divām galējībām ar ļoti labu veselību vienā galā un nāvi otrā. Citi apraksta veselību kā uzvešanās stabilitāti ( King, 1981), piemērošanos ( Roy, 1884 ), viengabalainību – no daļām izveidotu veselu (Orem, 1991), sistēmu stabilitāti ( Neuman, 1982 ) un spēju izteikt dzīves gaitu (Roger, 1970).…
