Šo tēmu izvēlējos, tādēļ, ka tā man likās saistoša un interesanta, jo pēc manām domām, ikkatrā no mums slēpjas kaut kas no svešinieka. Tādēļ jau pašā esejas sākumā gribu likt uzsvaru uz to, ka šeit mēģinu „svešinieku” identificēt mazliet individuālāk un tuvāk, nekā, varbūt to darījis Zimmels.
Šo svešinieku, šo marginālo cilvēka tipu mēs sabiedrībā mēdzam uztvert negatīvi, piemēram, klaidonis, bēglis vai neuzticamais, bet vai tā īsti būs taisnība? Protams, iesākumā mēs šo svešinieku uztveram kā tādu, no kura būtu jābaidās un jāpiesargās, jo viņš ir svešais, tātad var nodarīt ko ļaunu. Bet ne visi svešie tādi ir. Jau stereotips vien ir ieaudzis mūsu prātos, kas nepieļauj tuvību ar svešinieku, pirms viņu pārbaudām. Šeit Zimmels saka, ka „galvenā pazīme ir tuvuma un attāluma vienotība”.1 Ar to var saprast, ka svešinieks ir distancēts kādā noteiktā telpā no pārējiem, bet tanī pašā laikā viņš var būt arī ļoti tuvu.…
