Kristīnes prāta diktēta rīcība.
„Es jau tev 100 reižu esmu sacījuse, ka viņu neprecēšu.”
„Nē!... Es esmu sev un mātei apsolījusies, ka to nedarīšu. Nelaimīga ar viņu tak pēdīgi būtu, mātei taisnība.”
„ja es ne...ja tu man...nepatiktu, tad, zināms, tagad še nesēdētu. Bet esmu sev cieti solījusēs tevis neprecēt, un es tev to tagad saku un to, ka turēšu vārdu.”
Kristīnes jūtu diktēta rīcība.
„ Es nezinu, vai es tev to tā varēšu izskaidrot, vai tu man ticēsi, bet tā ir: man viņa žēl. Agrāk, kad viņš vēl Poļos nebij bijis, man viņš patika kā kaut kurais glītais puisis, bet tagad tur ir kaut kas, kas velk un velk klāt...es pate nezinu!”
Nekustēdemās Kristīne stāvēja uz vietas. Viņa piepeši nekā vairs neredzēja kā tikai neskaitāmas zelta lodītes savā priekšā dancojam. Viņas ausīs šņāca kā vētra, un viens spēks, nākdams iz viņas būtības dziļākā dziļumā, spieda viņu mesties Edgaram ap kaklu un izsaukties „Piedod!” (turp. prāta diktēta rīcība) …
