Līdz pat 19. gs. teātrī nebija tādas profesijas, kas nodarbojas tikai ar iestudēšanu. Izrādes organizēja tādi cilvēki kā Moljērs vai Ādolfs Alunāns, kas spēja apvienot dramaturgs, aktiera, trupas direktora, izrāžu iestudētāja un teātra teorētiķa darbu.
SENĀS GRIEĶIJAS LAIKMETS
Grieķijas mākslas laikmetā (500 g. p. m. ē.) teātris ir valsts reliģisko svētku Dionīsiju sastāvdaļa, tādējādi valsti jādēvē par šo sacensību organizētāju.
Kad dramaturgs ir sarakstījis lugu, viņš dodas pie arhontu kolēģijas priekšsēdētāja, kas izlemj vai viņš būs viens no tiem trim, kuriem būs ļauts piedalīties dramatiskajās sacensībās. Katram dramaturgam tiek piešķirts horēgs, kura pienākums ir rūpēties par kori. Eshila laikā traģēdijas korī ir 12 dziedātāji, Sofokla laikā – 15, komēdijas korī – 24.
Pirmsākumos Dionīsijās uzstājās tikai koris, taču 6. gs. b. p. m. ē. dramaturgs Tespīds dialoga izkopšanai korim pievienoja atbildētāju. Tādējādi radās aktiera funkcija, ko sākotnēji uzņēmās dramaturgs. Otro aktieri ieviesa Eshils, trešo – Sofokls.
Aktieri Senajā Grieķijā bija tikai brīvie pilsoņi, to darbu apmaksāja valsts.
VIDUSLAIKU EIROPA
Viduslaiku Eiropā nozīmīgākā teātra forma bija mistērija – reliģiskā teātra demokrātiska forma, kura tika izrādīta zem klajām debesīm pilsētas lielākajā laukumā, parasti Ziemassvētkos un Lieldienās, tās ziedu laiki – 14., 15. gs. Mistērijas ir apjomā iespaidīgi uzvedumi. 1547. gadā Valansjēnā parādītajai „Ciešanu mistērijai” ir 38 epizodes, 50 000 dzejas pantu, 242 darbības personas un to izrāda 25 dienas. Mistērijās spēlēja neprofesionāļi.
Arī viduslaiku Eiropā teātris ir reliģijas sastāvdaļa.
…
