Pilsētas bieži iedvesmo savus iedzīvotājus un tās novērotājus uz elpu aizraujošu brīnumu. Izbrīna izpausmes par to dažādību un aizņemtību, vai pārdrošie, blīvi savietotie kopā arhitektūras sasniegumi, kas veido iespaidīgas debess līnijas, raksturo pilsētas jau daudzas desmitgades, pat gadsimtus. Elektrisko gaismu koncentrācija pilsētu ainavā joprojām spēj iedvesmot tās sajūsminātos vērotājus, vairāk kā simt gadus pēc tam, kad dažās vietās pirmoreiz parādījās šis modernais jauninājums, lai parvērstu tumšās nakts laika ainavas par, kā mēs tās biezi dēvējam, pasaku zemēm. Tā iespējams ir šī pastavīgā spēja būt apbrīnotam, kas dažiem rakstniekiem liek uzsākt pārsteidzīgu skriešanos, lai notvertu to, kas ir it kā jaunums, orģinilitāte un izbrīns par pilsētu dzīvi. Saisti to ar populāro dzīves pieredzi dažās no pasaules bagātākajām un varenākajām pilsētām, kas ir pieaugoši paātrinātas un labi saistītas, un rezultāts ir, ka mūsdienu urbānā teorija izriet no Rietumu konteksta, saglabājot dzīvīgo aizrautību ar pilsētām, kas raksturojušas pilsētu socioloģiju vairak par gadsimtu. Kopš Zimmela (Simmel) (1971) klasiskās esejas par Metropoli un Garīgo dzīvi 1903.gadā, pilsētas dzīves satraukums pilsetas socioloģijai ir piešķīris noteiktu tempu.
Bet tas ir arī piesaistījis pilsētas teoriju cieši tām pilsētām, kur šie urbainātes elementi ir visvairāk manāmi. Pilsētām, kas ar pārtraukumiem piebremzē ar elektroenerģijas vai bojā ejošo vidi, ir grūti iekļauties šīs satrauktās pilsetas raksturojumā.…
