Dzeja ir ļoti mūsdienīga un dabīgas vitālas sievišķības pilna, kas ļauj secināt par dzejnieces neparasto talantu un skatu uz dzīvi.
Amandas Aizpurietes dzejas liriskais „es” ir pagāniska pirmmāte, paradīzes Ieva un gudra, aktīva mūsdienu sieviete vienlaikus, un svarīgs ir ne tas, kas viņas šķir, bet tas, kas vieno.1
Krājums „Bābeles nomalē” iznāca 1999.gadā. Krājums ir sadalīts trīs daļās (1.Plūstošās smiltis, 2.Es redzu: liesmas tevi sveicina un 3.Pusnakts stūrī). Dzejoļu krājuma sākumā, ārpus nodaļām, ir ievietots dzejolis „Es sēdēju un raudāju”, kurā jau it kā pieteikta noskaņa, kas vijas cauri visam krājumam:
„Es sēdēju un raudāju
aiz klaja izmisuma.
Man saule tuvāk panācās
un mēness neatstūma.…
