Bez tēva, mātes gādīgās rokas, bez tuviem radiem, tas lēti pielīdzināms putniņam, ko ļaunais liktenis izmetis no tā siltās ligzdiņas uz saltās zemes. Pirmais garām gājējs viegli var sāmīt šādu mazuli. Pat bērni, nekā ļauna nedomādami, rotaļādamies vien, nemanot var nogalēt pamesto dzīvībiņu… Bet varbūt, ka maz kas zina, ka nekur tik pilnīgi nav attēlots sērdieņa liktenis, kā latviešu tautas dziesmās, to bezgalīgi daudzajās sērdieņu grūtuma niansēs.Šai ziņā pat krievu dziesmas, kurās sūrās sērdieņu dzīves attēlojums nav mazāk gleznains kā latviešiem, tomēr nevar turēties līdzi latviešu materiālu daudzumam un dažādībai. Latviešiem te pirmā vieta.
Latviešu sērdieņu dziesmu dramatisms paceļas, pēc manām domām, visaugstāki tais dziesmās, kurās bārene, pamātes nomocīta, meklējas augstāku sargātāju: visi saka, visi saka: bārenīte, bārenīte! Vai tādēļ bārenīte, ka nav tēva, māmuliņas? Dievis tēvs, Laime māte, Dieva dēli bāleliņi. Jau bāreņu vārdi zīmīgi: sērdieņi, guduļi (ko sērdiene žēlojas, ko gudulis gaudojas?), bēdeņi, vārgdieņi, grūtdieņi. Visbiežāk gan daudzināmi sērdieņi, sērdienītes, bāreņi, bārenītes.…
