20-40.gados amerikāņu psiholoģiju varēja sadalīt uz trijām nometnēm. Cilvēka uzvedības zinātniskos pētījumos dominēja biheiviorisms atšķirīgās versijās. Tomēr bija pētnieki, kuri bija neatkarīgi no šīm nometnēm, kas pamatā gājuši no psihisko parādību mērījuma praktiska uzdevuma - intelekta, personības iezīmēm, motivācijas.
Gordons Olports noteica personību kā to, ko indivīds pārstāv īstenībā, kā iekšējo kaut ko, kas determinē cilvēka mijiedarbības raksturu ar pasauli.
Savā pirmajā grāmatā "Personība: psiholoģiskā interpretācija" Olports aprakstīja un klasificēja vairāk nekā 50 personības atšķirīgas definēšanas. Viņš secina, ka eksistējošo definēšanu adekvātā sintēze var būt pausta frāzē: "Personība ir tas, kas cilvēks reāli ir". Dotā definēšana ir tik visaptveroša, cik ļoti līdz ar to arī neprecīzi. Atzīstot to, Olports aizgāja tālāk savā iesniegumā par to, ka "personība ir tas kaut kas, un tā kaut ko dara".
Kāda ir tā kaut kā daba? Olports atbildēja uz šo jautājumu, piedāvājot daudzkārtēju koriģēšanu rezultātā precīzu personības definēšanu: "Personība ir dinamiska organizācija individuālās psihofiziskās sistēmas ietvaros, kura nosaka viņai raksturīgo uzvedību un domāšanu".…
