19. gadsimta otrā puse ir uzskatāma par latviešu sabiedrības kā tādas izveidošanās un pašorganizēšanās laiku. Par tās vienu no centrālajiem punktiem var uzskatīt Rīgas Latviešu biedrību, kas ar savu darbību veicināja latviešu iesaistīšanos kultūras dzīvē, kur pirms tam noteicēji bija bijuši galvenokārt svešzemnieki. Biedrība bija tā laika galvenais latviešu kultūras centrs, viņa arī bija tā, kas vadīja kultūras attīstību.
Rīgas Latviešu biedrības aizzsākumi ir meklējami 1868. gada 19. februārī, kad kāds pulciņš Rīgas latviešu nolēma dibināt “Latviskas palīdzības biedrības priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem”, lai palīdzētu cilvēkiem Igaunijā un Somijā, kur togad bija bads. Šīs organizācijas izveidošanās vien liecināja, ka latvieši nu vairs nav tikai atsevišķi cilvēki, bet gan rīkoties spējīga sabiedrība, kam svarīgs ne tikai savs materiālais labums, bet arī tas, kas notiek kaimiņzemēs.…
