Par revolūcijas nacionālo tērpu tika pasludināts antīkais apģērbs, tomēr arī visa revolucionārā noliedzējiem bija savs viedoklis par modi; revolūcijas notikumu gaitā, modē ienāca daudz un dažādi izteikti simboliski aksesuāri.
1793. gadā Žans Žaks Davids par revolūcijas nacionālo tērpu piedāvāja antīko apģērbu, kas pēcāk tika pārdēvēts par „kailo modi” – ceļotāji, kas apmeklēja Parīzi, nespēja saprast, ka sievietei ir vajadzīgs tikai viens puscaurspīdīgs krekls, lai aizsegtu savu kailumu un ģērbtos moderni. Tunika, ko tik ļoti iecienīja revolucionāres, bija ļoti atbilstošs apģērbs franču revolūcijas idejām – šo vienkāršā piegriezuma ietērpu šuva no lēta kokvilnas auduma (varēja atļauties ikviens), kas parasti bija gaišā krāsā (baltā krāsa bija sava veida pārmaiņu zīme). …
