Attiecības starp valstīm jauno laiku sākumā salīdzinājumā ar viduslaikiem ļoti izmainījās. Attiecības starp monarhu ģimenēm nomainīja attiecības starp valstīm. Visi iekšējie konflikti it kā pārgāja uz otro plānu. Tagad visaktuālākais bija konflikti Eiropas un pat pasaules merogā. Turklāt katra valsts savu ārējo politiku pūlējās veidot tā, lai nestu labumu visai sabiedrībai. Sevišķi uzskatāmi tas izpaudās Eiropas valstu centienos aizstāvēt savas ekonomiskās intereses – cīņas par jūras ceļiem, preču un izejvielu tirgiem un koloniju izmantošanas tiesībām.
Līdz ar absolūtisma nostiprināšanos (respektīvi pats augstākais absolūtisma līmenis bija Francijā, kur valdīja Ludviķis XIV) arvien svarīgāku vietu Eiropas politikā ieņēma lielo valstu savstarpējās attiecības. Lielās valstis cīnījās par jaunu teritoriju pievienošanu un ietekmi sīkākajās valstiņās. Valdnieki gribēja panākt stingru likumu izpildi visā valstī. Tāpēc svarīgi, manuprāt, bija nostiprināt un aizsargāt robežas. Izraisījās strīdi un sadursmes par pierobežas apgabalu piederību. …
