Viens no sociālajiem institūtiem ir izglītība, kas ieņem lielu un nozīmīgu vietu mūsu dzīvēs. Tieši skola ir tā vide, kur bērns pirmo reizi tiek pakļaut noteiktām uzvedības normām, disciplīnai, komunicē ar vienaudžiem, kur satiekas cilvēki no dažādiem sabiedrības slāņiem utt. Sociologi izglītību definē kā strukturētu socializācijas formu, kurā kultūras zināšanas, prasmes un vērtības tiek formāli nodotas no vienas paaudzes nākamajai.1 Autors P. Laķis atzīst, ka vienlaikus izglītība kā institūts iepazīstina indivīdu ar sabiedrībā dominējošo vērtību hierarhiju, iekļaujot viņu sociālo attiecību mikromodelī, tiecas ietekmēt personības veidošanos atbilstoši valstī atzītajai ideoloģijai.2 Tāpēc izglītība dažādās kultūrās ir atšķirīga un tās nozīme tiek vērtēta atšķirīgi. Piemēram, aziāti uzskata, ka izglītoties ir ļoti svarīgi un tā ir panākumu atslēga, turpretī amerikāņi par galveno veiksmes(panākumu) cēloni uzskata naudu un spēju ar to sekmīgi rīkoties.3 Atšķirīga ir arī pieeja mācību procesam – individuāls vai grupu darbs. Tomēr jāatceras, ka izglītošanās jeb audzināšanas process noris visa mūža garumā, arī tad, ja neapmeklē skolu kā konkrētu mācību iestādi.…
