Pēc Raiņa nāves 1929.gadā Aspazija turpina darboties, kaut arī viņas vecumdienas ir ļoti vientuļas. Saraksta savu pēdējo dzejoļu krājumu „Zem vakara zvaigznes”, kas ir spoža slavas dziesma dzīvei un dzīvībai, jo 2.pasaules kara haosā tā bija lielāka dāvana, ko liktenis varēja atstāt cilvēkam un viņa tuviniekiem. Atcerēsimies Aspazijas vārdus:
„Ak, šī negantā dzīve, cik tomēr tā skaista,
Trīsreiz mirt nav par daudz, lai vienreiz dzimtu.”
Savu pēdējo dzejoļu krājumu dzejniece saraksta sarežģītos apstākļos, gan no personiskā, gan politiskā viedokļa. Viņa raksta:
„Mana iedzimtā jautrā un aktīvā daba ir tā, kas man devusi spēku cīnīties pret visām dzīves grūtībām, kur patiešām vajadzēja ārkārtējas drosmes. Esmu arī salasījusi pēdējo saules stariņu, cik vien no mākoņiem varēja izlauzties, tādēļ es arī savos darbos kā gaiša, saulaina un maiga, bet dziļi iekšā slēpās dzēlīgas, neapzinātas skumjas.”
Un kas lai zina, vai Aspazija sarakstītu tik daudz brīnišķīgu un aizkustinošu darbu, ja ne viņas dzīves grūtības, nestabilitāte, mainīgums. Domāju, ka tieši šie faktori uzskatāmi par Aspazijas iekšējā spēka noslēpumu un „lokamību”. Rainim „vējš augstākās priedes nolauza”, bet Aspazijai tikai locīja, un viņas optimisms ir kā glābšanas riņķis dzīvē. Arī sabiedrības labā rakstniece ieguldījusi ļoti daudz sava spēka, entuziasma un laika. Varbūt tāpēc viņas privātā dzīve nebija tik laimīga, kā viņa to bija pelnījusi.…
