Pedagoģijas vēsturē nav bijis neviena laikmeta, kurš būtu devis pedagoģiskās domas pārstāvjus tik lielā skaitā kā gadsimta mija ap 1800.g. un 19.gs. Viens no tiem ir Vilhelms fon Humbolts (1767- 1835).
Izglītība viņam bija indivīda ceļš pašam uz sevi- tas nozīmē, ka valsts izglītības vadlīnijas nedrīkst būt cilvēku tieša izmantošana kaut kādiem mērķiem, bet gan: „Īstais cilvēka mērķis ir... visaugstākā un proporcionālākā viņa spēju izglītošana līdz pilnībai.”
Cilvēka izglītībai- sākot no amatnieka līdz zinātniekam- ir jābūt individualitātes, totalitārisma un universitātes apliecinājumiem. „Tādējādi arī galdniekam nebūtu peļami iemācīties grieķu valodu tāpat kā zinātniekiem taisīt galdus”.
Viņš izstrādā izglītības sistēmu. Viņa līdzstrādnieks Sīverus šo plānu attīstīja tālāk par vispārīgu skolu likuma projektu.
Skolu reformu kodolu veido 4 pamattēzes.
1.vispārīgas cilvēka izglītošanas prioritāte salīdzinājumā ar jebkādu profesionālo izglītību. (vispirms jābeidz vispārējo izglītību un tad profesionālo skolu)
2.horizontāli pēc vecuma grupām sadalīta vienota skolu sistēma. (3 pakāpes- elementārās mācības, - skolas mācības, - universitātes mācības.) (skolai rodas jauna nozīme- cilvēka izglītošanas pamats visiem bērniem)
3.valsts ietekmes ierobežošana audzināšanas un izglītības jomā. (viņš saista izglītību un audzināšanu tikai ar individuālo pašattīstīšanos, skolai nevajadzētu pakļaut cilvēku padevībai)
4.cīņa pret pavalstnieku mentalitāti.(izglītībai bija jābūt spēkam, kurš padarītu cilvēkus spējīgus arī uz politisku pašnoteikšanos)…
