Tomēr nevar noliegt, ka dažos brīžos šis dzīves spars šķiet nedaudz uzspiests un mākslots. Nav iespējams nodzīvot visu dzīvi pilnīgā pozitīvismā un priekā. Kad pie durvīm jau sāk klauvēt kāda sliktāka atmiņa vai doma, Saliņš griežas pie glāzes ar kādu stiprāku dzērienu:
“Es ceļu skārdeni, lai priecīgs prāts…”
Bet ir normāli piedzīvot arī zemākus brīžus dzīvē, jo bez tiem nevarēs novērtēt laimi.
Saliņš taisnā ceļā iet cauri dzīvei ar cerību un neļauj sevi sakaut. Enerģija un dzīves spars viņam seko, un katra rēta sadzīst dziļā atmiņā:
“Nākamā reizē tam spārns vēl plānāks,
bet dzied tas atkal un lido, un mānās…”
Sieviete
Kā daudziem dzejniekiem, arī Saliņam pretējā dzimuma pārstāves iedveš spožas emocijas, kas rada vēlmi iekļaut savā dzejā. Sievietes klātbūtne izraisa uztraukumu un sajūsmu katrā vīrietī un, protams, dzejā:
“Uz rokas manas
lāse no tavas līst,
kņud āda aiz akla priek:
mums abiem ir viena asiņu riņķošana…”
…
