Globalizācija ir daudzšķautnains process, saistīts ar ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām, politiskām un citām izmaiņām, kuru rezultātā vairums pasaules valstu un ģeogrāfisko reģionu kļūst savstarpēji ciešāk saistīti, taču arī vairāk atkarīgi viens no otra. Praksē globalizācija izpaužas pieaugošā preču un pakalpojumu, kā arī kapitāla, naudas un iedzīvotāju plūsmā starp valstīm. Arī intensīvāka informācijas un zināšanu, kā arī tehnoloģijas un inovāciju izplatīšanās pasaulē raksturo globalizācijas procesu.
Lai gan globalizācija vērojama kopš XX gs. astoņdesmitajiem gadiem, tā nav jauna parādība pasaules vēsturē. Līdzīga situācija bija XIX gs. beigās un XX gs. sākumā, kad bija attīstījusies dzelzceļa satiksme, telefona sakari, radio.
Taču tālāko šī globalizācijas viļņa attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš, pēc tam trīsdesmito gadu ekonomiskā depresija, tad komunisms un nacisms Eiropā un Otrais pasaules karš. Starplaikos pasaules tirgū valdīja depresija un protekcionisms. Tikai XX gs. septiņdesmito gadu sākumā, kad tika likvidēta Bretonvudas fiksēto valūtas apmaiņas kursu sistēma, sāka straujāk palielināties kapitāla starptautiskā plūsma. Tāpat kopš Otrā pasaules kara tika atcelti vairums starptautiskās tirdzniecības ierobežojumu.
Minēto izmaiņu rezultātā XX gs. astoņdesmitajos gados paātrinājās globalizācijas process, jeb aizsākās šī procesa otrais vilnis, kurš vērojams arī pašlaik. Taču biežie lokālie kari un terorisms būtiski bremzē arī otrā globalizācijas viļņa straujāku attīstību.1…
Starptautisko institūciju ekonomisko politiku iespaidā attīstības valstis ir ievērojami samazinājušas (vai pilnībā likvidējušas) šķēršļus preču, pakalpojumu un kapitāla kustībai, bet daudzām nacionālām valstīm tas nozīmē ierobežotas iespējas realizēt neatkarīgu ekonomisko un finanšu politiku. Pēc Martina Karnoja un Manueļa Castella idejām vajag izmainīt valstu lomu jaunajā pasaules ekonomikā, viņi piedāvā sekojošu: - jauno globalizācija un valsts; - darba reorganizāciju un darbinieku nošķiršanu no darba tirgus un reintegrēt valstu iestādes; - nacionālas valsts samazināšanās un kultūras identitātes intensifikācija; - zināšanu un varas reorganizācija; - valstu tīkla izveidošana.