Ziema ir pienākusi, aiz loga snieg sniegs, bet izejot laukā diemžēl ir auksti un tāpēc katram gribas ietīties kādā siltā džemperī, ietīties mīkstā šallē un savas ausis noslēpt cepurē no asajiem vējiem. Tāpēc dodas uz veikalu, lai tos iegādātos, bet es pati jau kopš bērnības esmu aizrāvusies ar tamborēšanu tapēc pati protu sev notamborēt šalli vai cepuri.
Skaidri nevaru atbildēt, kāpēc mani tā ir piesaistījis šāda veida rokdarbs. Man vienkārši patīk rezultāts, ko sasniedzu. Tamborešanas laikā es parasti domāju par darba mērķi, ko beigās sasniegšu. Mani tamborēt iemācīja vecmamma sākumskolas vecumā. Pirmie darbi tapa priekš lellēm. Pirmkārt jau tāpēc, ka nevajadzēja ilgi un dikti tamborēt kā apģērba gabals jau bija gatavs. Otkārt, tādā meitenes vecumā lelles bija pašas svarīgākās. Lellēm biju notamborējusi gan džemperīšus, gan šalles, gan svārkus – visu, kas bija nepieciešams, lai tā izskatītos pēc dāmas. Nopietnie darbi tapa mājturības stundās skolā, kad bija obligāti jāiztamborē kāds lielāks darbs – un tā bija cepure. Cepuri tamborēju bez grāmatas vai skolotājas palīdzibas – rakstiņu izdomāju pati darba tapšanas laikā.…
