Stāsts „Purvā” (1901) ir veidots no piecām daļām, un katrā no tām rakstnieks tēlo konkrētu ainu. Tās sākas ar drūma rudens rīta tēlojumu (rudens – iemīļots A. Saulieša gadalaiks; pēc viņa domām, tas vislabāk spēj atsegt varoņu iekšējo krīzi un drāmu). Rudens drēgnumā paveras trūcīga apkārtne: mazas ēciņas, sašķiebies šķūnītis, kaila pļava, aiz tās – purvs. „Purvs ir pieaudzis ar sakrupušiem kārklu un kazenāju krūmiem. Starp tiem redz novārgušas, apsūnojušas eglītes gan pa vienai, gan veseliem kupsiem, un vietām paspīd arī bērzu baltie augumi. Visur klusums, bet sevišķi jūtams viņš liekas purvā – smags un salts, tāpat kā gaiss, kas pār viņu klājies. Tā vien liekas, ka kaut kuru acumirkli no purva nāks nopūta – dziļa, dobja un smaga.” [1]…
