18.gs. beigās un 19.gs. muižniecība zaudēja savu noteicošo lomu un privilēģijas. Sagruva sabiedrības dalījums kārtās. Krievijas impērija bija atpalikusi valsts, zemnieki vēl joprojām atradās dzimtbūšanas un klaušu jūgā. Liberālie spēki Krievijā bija sašķelti divos virzienos. „Rietumnieki” centās panākt Krievijas modernizāciju, savukārt slavofilu virziena piekritēji visu Krievijas nelaimju cēloni saskatīja Rietumu ietekmē. Baltija tolaik atradās Krievijas impērijā, kas ietvēra sevī Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņas. Zemnieki nevarēja iegūt savā īpašumā zemi un viņu neapmierinātība izpaudās nemieros. Tā kā, visa politiskā vara Baltijā piederēja vācu muižniecībai, tad zemnieki centās atbrīvoties no vācu baronu jūga, saistot savas cerības ar cara valdību. Latviešu tautas pašapziņa vēl nebija modusies. Latviešu inteliģence, kas uzskatīja par savu mērķi latviešu atbrīvošanu no sociālā un nacionālā jūga, parādījās 19.gs. 50.gados.1
Par jaunlatviešu kustības izveidošanās laiku var uzskatīt 50.gadu vidu. Pastāvēja 2 galvenie latviešu inteliģences centri: 1) Tērbatas universitātē darbojās latviešu studentu pulciņš, ko izveidoja Krišjānis Valdemārs; 2) Tilo fabrikas skolā strādāja skolotājs Juris Caunītis, kas pulcināja ap sevi izglītotākos strādniekus. …
