Svarīgākie starptautiskie tiesību avoti ir pakti (piemēram, „ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām”), konvencijas („Eiropas Cilvēktiesību konvencija”), protokoli un deklarācijas („ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija”) , rezolūcijas un pamatprincipi.
Izpētot dažādas cilvēktiesību literatūras materiālus, nākas saskarties ar cilvēka tiesību iedalījuma veidu dažādību, tomēr, manuprāt, vislabāk tiesības iedalīt trīs lielās grupās: pilsoniskās un politiskās tiesībās; ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesībās; atsevišķu cilvēktiesību saturs. Pilsoniskās un politiskās tiesības, kas sevī ietver diskriminācijas aizliegumu, tiesības uz dzīvību, verdzības aizliegumu, spīdzināšanas aizliegumu, tiesības uz personas brīvību un drošību, tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesības uz privāto dzīvi, tiesības stāties laulībā, reliģijas, vārda brīvību, tiesības uz īpašumu, politiskās tiesības, tiesības uz pilsonību u.c. tiesības; vēl izšķir ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības; solidaritātes tiesības un papildus atsevišķas cilvēktiesības (bērna tiesības, sieviešu tiesības, mazākumgrupu (minoritāšu) tiesības, bēgļu tiesības u.c. tiesības).
Ar terminu „pilsoniskās” tiesības apzīmē tiesības, kas piemīt ikvienam cilvēkam un bez kurām dzīve mūsdienu sabiedrībā nebūtu iespējama. Kopā ar politiskajām tiesībām vēsturiski tās apzīmē kā „pirmās paaudzes” tiesības, kuras attīstījās franču un amerikāņu laikā 18. gadsimtā. Tām ir vairāk negatīvs, nekā pozitīvs raksturs, t.i., šīs tiesības uzliek valstīm pienākumu atturēties no kādas darbības, piemēram, neatņemt cilvēkam dzīvību, nespīdzināt u.tml. Tomēr nav iespējams un nav arī nepieciešams pilnībā nodalīt valsts negatīvo pienākumu neiejaukties pilsonisko un politisko tiesību baudīšanā no pozitīvā valsts pienākuma nodrošināt, lai cilvēks varētu savas tiesības īstenot. Valstij ir jārada tāda likumu un institūciju sistēma, kura dod iespēju cilvēkam baudīt pilsoniskās un politiskās tiesības un arī visas citas tiesības.…
Lai valstī tiktu nodrošināta kārtība un novērsts haoss indivīdu savstarpējās attiecībās, cilvēku sabiedrībā jau kopš senseniem laikiem pastāv dažāda veida uzvedības noteikumi. Tiesības, savukārt, ir viens no šādiem uzvedības regulatoriem līdzās morālei, tradīcijām un citiem uzvedību noteicošiem faktoriem, kas izriet no cilvēku dabas, interešu daudzveidības un nepieciešamības novērst konfliktus sabiedrībā. Tiesību iedalījums pēc tiesību nozarēm palīdz sistematizēt šo visu tiesību kopumu un realizēt to veiksmīgu darbību praksē. Šajā pētījumā mēs esam centušies analizēt galvenos tiesību nozaru veidus Latvijā (konstitucionālās tiesības, administratīvās tiesības, cilvēktiesības, civiltiesības un krimināltiesības), lai izprastu katra tā nozīmi un būtību mūsu sabiedrībai kopumā, kā arī katram no mums atsevišķi. CILVĒKTIESĪBAS Mūsdienās vārds “cilvēktiesības” bieži ir dzirdēts un pieminēts dažādās dzīves situācijās. Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem. Cilvēktiesības ir efektīvs indivīda "juridiskais ierocis" cīņā pret daudzkārt spēcīgāko valsti un var tikt izmantots kā indivīda tiesības: • uz aizsardzību pret valsts iejaukšanos viņa brīvībā; • pret valsti prasīt no tās sev kādu labumu; • pret valsti uz taisnīgu procedūru un viņa interešu vērā ņemšanu; ● pret valsti prasīt no tās aizsardzību pret citiem indivīdiem. Katras valsts normatīvā akta- konstitūcijas- vai citu atsevišķu konstitucionālu likumu neatņemama sastāvdaļa ir cilvēktiesību normas. Arī Latvijas Konstitūcijā- Latvijas Republikas Satversmē- ir ietverta 8. nodaļa „Cilvēka pamattiesības” (šī nodaļa Satversmē tika iekļauta tikai 1998. gadā, bet no 1992. gada līdz 1998. gadam Latvijā spēkā bija atsevišķs konstitucionāls likums „Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”).
