Ekonomiskās sistēmas mēdz būt ne tikai tādas, ko raksturo brīvā tirgus kapitālisms vai sociālisma plānveida ekonomika, bet pastāv arī tāds modelis, kas tiek dēvēts par tirgus sociālismu, jo tā ir ekonomiskā sistēma, kas apvieno tirgus resursu sadalījumu ar valsts īpašumu. Dažādos tirgus sociālisma modeļos valsts īpašumam nav jābūt pilnīgam, var pastāvēt mazo uzņēmumu privātīpašumi, bet valsts pārziņā paliek nozīmīgākie sabiedrības ražošanas līdzekļi. Tas var arī nebūt valsts īpašums, bet arī strādnieku īpašums. Teorētiskā tirgus sociālisma modelī tirgus pārziņā ir patērētāju preces un darbaspēks, bet tirgus simulācijas tehnikas var tikt izmantotas ražotāju preču tirgū. Valsts uzņēmumu vadība var būt gan valsts noteiktie vadītāji, kas atbildīgi valstij, vai arī vadītāji, kas noteikti no strādnieku-īpašnieku puses. Taču pamata princips šim modelim ir tas, ka tas apvieno tirgu ar valsts īpašumu. Viens no pasaulē ievērojamākajiem šādu modeļu pierādījumiem ir Ķīnas ekonomiskā sistēma, kas tiek uzskatīta par daļu no „Austrumāzijas ekonomiskā brīnuma” dēļ savām reformām, kas sākās 70-to gadu beigās un straujās ekonomiskās attīstības, ko paveica Ķīnas Komunistiskā partija Den Sjaopina (Deng Xiaoping) vadībā.…
