Latvijā kopā ir apmēram 12000 mazo upju un strautu. To garums nepārsniedz 100 km. Tātad upju tīkls ir ļoti biezs – pat neņemot vērā tās, kuras ir īsākas par 10 km. Vispārinot var teikt, ka Latvijā ik pēc kilometra ir sastopama kāda upe (Zīverts 1998, LVS 240 1999). Upju daudzumu Latvijā ietekmē mitrais klimats, relatīvi līdzenais reljefs un teritorijas ģeoloģiskā uzbūve (Cimdiņš 2001). Apmēram 35% no upēm, kuru garums pārsniedz 10 km, ir daļēji vai pilnīgi regulētas. Mākslīgo kanālu un meliorācijas grāvju kopējais garums ir vairāk nekā 65000 km (Anonīms 1996, Anonīms 1999, Urtāns 1989). Tās ir būtiskas izmaiņas dabā, kuras atstājušas ievērojamas sekas.
Latvija atrodas mērenā klimata joslā, kurā nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikošanu, tātad nokrišņi, kas iztvaikošanas vai transpirācijas rezultātā neatgriežas atpakaļ atmosfērā, uz jūru tiek novadīti pa upēm (Cimdiņš 2001, Eipurs, Zīverts 1998, LVS 240 1999).…
