Sociālā pedagoģija pedagoģijas zinātnes struktūrā

Sociālā pedagoģija ir galvenokārt darbības teorija pielietošanai pedagoģijas praksē. Kā zinātne tā meklē atbildes uz pedagoģijas darba jautājumiem, nosauc darba mērķus, uzdevumus, iespējas un robežas.
Sociālajai pedagoģijai ir:
audzināšanas sociālais aspekts – pēta izglītības sociālos aspektus un sociālo dzīvi, kas veidojas uz izglītības pamata;
palīdzība bērniem un jauniešiem – veido audzināšanas un izglītības piedāvājumus sociālajai integrācijai;
palīdzība neizdevušos socializācijas un audzināšanas gadījumos – palīdzība labot kļūdas un meklēt iespējas;
sociālais darbs ar plānošanu, resursu izmantošanu, integrāciju, līdzdalību procesos.
Pedagoģijas zināšanas dalās:
1.teorētiķu teorijas (zinātnes teorija, zinātne);
2.praktiķu teorijas (darbības zināšanas, zināšanas par likumsakarībām).
Skola ir sabiedrības socializācijas instance, kuras uzdevums sniegt izglītību un audzināt. Tajā bērniem jāiemāca strādāt un darboties konkurējošās darba attiecībās, jāveicina katra skolēna izaugsme un jāsniedz kvalifikācija.
Vēsturiski skatot, pirmās bija skolas par matemātiku un mūziku Platona laikā. Praktiskākas skolas, kurās apguva gramatiku, svešvalodas, grieķu un latiņu valodas dibināja romieši. Skolas kalpoja baznīcai. No tām izveidojās universitātes, kurās izglītību ieguva teologi, tiesībnieki un ārsti. Bruņinieki varēja iegūt trīs pakāpes: pāžs, ieroču nesējs un bruņinieks, amatnieki – māceklis, zellis, meistars. Viduslaikos humanistiskais virziens prasa atgriezties pie grieķu un romiešu dzīves ideāliem. 16.gs. pedagoģijas reformators Moņtēns (arī Rablē) prasa izglītībai tuvināties praktiskajai dzīvei. Savukārt valodas metodikas reformātors bija Komenskis. Skolas Francijā 17.gs. pārstāvēja pedagogs Lasals, bet Vācijā – Franke. Apgaismības laikmetā anglis Loks ieteic pievērst vērību fiziskai un tikumiskai audzināšanai, citu atstājot mazāk ievērīgu.…