Pols Mišels Fuko, tāds ir viņa pilnais vārds, — franču filosofs, kurš dzimis 1926. gada 15. oktobrī Puatjē, tur viņš ir arī apbedīts pēc nāves Parīzē 1984. gada 25. jūnijā.
1978. gadā, viņam ļoti izšķirīgā gadā, Itālijā tika publicētas sarunas ar viņu — «Colloqui con Foucault». Daudziem tās palika nepazīstamas, ilgi tās neuztvēra nopietni, taču to jēga — to pieredžu nozīme, kuras veido indivīdu, un īpaši nozīmīgas ir tās pieredzes, kas veidoja un aizvien vēl veido indivīdu vārdā Fuko. Pieredzes, kas nav šķiramas no eksistences eksperimentiem.
Fuko domas ceļš, kā tas izriet no šīm sarunām, ir visciešākajā veidā savīts ar eksistenciālajām pieredzēm. Tas attiecas jau uz abiturenta pieredzi nacionālsociālistu okupētajā zemē un pieredzi par staļinistiskajām metodēm, ko viņš gūst kā īslaicīgs (no 1950. gada līdz aptuveni 1953. gadam) komunistiskās partijas biedrs; abas pieredzes viņa domāšanā izraisa noturīgu nemieru: kas 20. gadsimtā darījis iespējamus varas ekscesus — fašismu un staļinismu? Kā lai aizkavē to atkārtošanos? Tam pievienojas domāšanas pieredze: Fuko pats runā, ka laikā no 1950. gada līdz 1955. gadam īstenojusies «sava veida konversija». Izskaidrošanas ar Nīči un Heidegeru viņam, kurš studiju laikā galvenokārt bija konfrontēts ar Hēgeli un Marksu, kļūst par fundamentālu domāšanas pieredzi. No Nīčes viņš galvenokārt pārņem ģenealoģijas metodi, bet no Hei-degera — tā programmu «izklāstīt to, kas konstituē eksistenci».…
