Latvijā varas dalīšanas princips izriet no Satversmes 1.p.1 un izpaužas valsts varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko realizē neatkarīgas un autonomas institūcijas. Varas dalīšana garantē līdzsvaru un savstarpēju kontroli starp šīm neatkarīgajām un autonomajām institūcijām un veicina varas mērenību. No Satversmes 1.p. ietvertā demokrātiskas republikas jēdziena izrietošais varas dalīšanas princips nav jāuztver dogmatiski un formāli, bet jāsamēro ar tā mērķi novērst varas centralizāciju vienas institūcijas vai amatpersonas rokās.2
Likumdošanas vara Latvijā pieder Saeimai un Satversmē noteiktajā kārtībā tautai (64.p.). Tās galvenie uzdevumi (izpausmes veidi) ir normatīvo aktu izdošana, likumu sistēmas radīšana un uzturēšana valstī, kārtības, kura sabiedrībai un indivīdam ir jāievēro, radīšana un uzturēšana, izpildvaras kontrolēšana, kā arī jānodrošina likumdevēju darbības pārskatāmība. Tās darbību regulē Satversme, Saeimas vēlēšanu likums un Saeimas Kārtības rullis.
Izpildvaras galvenā institūcija ir valdība – Ministru kabinets, kas sastāv no Ministru prezidenta un ministriju vadītajiem ministriem, tāpat izpildvaras funkcijas ir Valsts prezidentam un vairākām neatkarīgām iestādēm (CVK u.c.). Izpildvara atbild par likumu īstenošanu un valsts pārvaldi, tāpēc to parasti sauc par valdību. Ministru kabinets ir augstākais valsts izpildvaras orgāns. Izpildvaras galvenie uzdevumi (izpausmes veidi) ir likumdevēja izdoto normatīvo aktu īstenošana praksē (panākt to, ka likumdevēja pieņemtie likumi darbotos), likuma īstenošana dzīvē, kā arī gādāt par valsts aizsardzību, regulēt starptautiskās attiecības u.t.t. …
