Kad Rasma bija vēl mazs bērns, viņa bieži mēdza redzēt māti raudot. Viņa rāva mātes rokas nost, lai redzētu, vai māte raud, taču māte neļāva. Kad reiz tas izdevās, māte smējās, bet asaras smejoties bira kā asaras no pielijušiem kokiem.
„Tādos brīžos viņa mani klēpī ņēma, mīļoja un sauca mani par savu vienīgo. Bet citādi bija pret mani tikpat vēsa kā tagad un pret tēvu- mūžīgs ledus. ”
Mātes rūpīgā attieksme tiek parādīta, kad Rasma ir slima. Māte gādāja, lai meitenei būtu silti, ērti. Pat gultu no klētiņas lika pārnest uz istabu.
„Māte pienāca, nolika uz krēsla pienu un baltmaizi.
Vai es gribot ēst?
Man gribējās ēst, un es lūdzu, lai tūlīt padod.
Māte paveda un nosēdās. Viņa parāva lakatu un acīm.…
