Šī novele stāsta, par to kā zilonis cīnās ar nāvi, kuru aizsācis cilvēks ar savu svina lodi.
Kādu dienu mednieks savā priekšā redzēja stāvam lielu un varenu ziloni. Viņš raidīja lodi tieši dzīvniekam plecā, atņemdams tam jebkādu iespēju pakustēties. Mednieks nolēma kādu laiku pavērot mirstošo dzīvnieku, pirms to pavisam nogalināt. Mednieks jutās lepns, bet nabaga zilonis pat lāga nesaprata, kas vispār notiek.
Viņš neko nebija nodarījis cilvēkam, kurš lūkojās uz viņu un kura varā viņš atradās, viņš nebija taurējis kā mežrags, izaicinot cilvēku uz kauju, viņš to nebija skāris ne ar snuķa galu – viņš nebija cīnījies kā karavīrs un nebija zaudējis cīņu kā karavīrs, līdzīgs pret līdzīgu un viens pret vienu, kā vīriem pienākas. Cilvēks uzbruka iztālēm un izgudrēm, nodevīgi un necienīgi un nu gaidīja viņa nāvi.
Zilonis nesaprata, ka nu pazūd viņš un viņa bagātība un lepnums – gumbiro un lugori, viņa ilkņi(tos tā sauca afrikāņi). Cilvēks vēl nekad nebija redzējis tik varenus ilkņus, viņš domās aprēķināja cik smagi tie varētu būt, cik naudas viņš par tiem nopelnītu.
Dzīvnieks bija ievainots, bet to nevarēja teikt par viņa maņām. Viņš vēl dzirdēja kā no viņa pa mežu attālinās viņa ciltsbrāļi un cilts māsas.
…
