Es esmu izlasījusi rakstnieces Eleonoras H. Porteres (1868–1920) grāmatu „Polianna”. Šī grāmata sarakstīta 1913. gadā un pieder pie bērnu literatūras klasikas. 1915. gadā iznāca grāmatas turpinājums „Polianna nu jau liela”. Grāmatu „Polianna” rakstniece uzrakstīja dārzā, kurš atradās uz viņas mājas jumta. Pēc autores vārdiem, par labāku kabinetu viņa pat nevarēja sapņot. „Polianna” ir bijusi divreiz ekranizēta: pirmoreiz vēl mēmā kino laikā, bet otrreiz – Volta Disneja studijas seriālā.
Grāmatā „Polianna” stāstīts par vienpadsmit gadus veco meitenīti Poliannu, kuras dzīves gājums nav no vieglākajiem un taisnākajiem, bet neskatoties uz dzīves nelīdzeno ceļu, viņa nenokar degunu un katrā tumšākajā tunelī atrod pa kādam gaismas stariņam par ko priecāties. Poliannas pukstošā sirds atrod sevī spēku līksmot un priecāties pat tādās situācijās, kurās apkārtējie cilvēki saskata tikai problēmas, postu un bēdas.
Rakstniece Eleonora H. Portere diezgan maz pievērsusies dabas tēlojumiem, samērā maza nozīme piešķirta arī laikmeta raksturojumam. Kaut gan dzīves temps mūsdienās strauji paātrinās un ikdienā pieaug prasības pret cilvēku, tomēr ir vērtības, kas bija, ir un paliks nemainīgas, kamēr vien pastāvēs cilvēce, piemēram, mīlestība, naids, līdzjūtība, draudzība utt.…
