Par galīgo formulējumu, kas atšķir iztēli no fantāzijas, mums jāpateicas Hēgelim (izsakās Rodari). Pēc viņa domām, gan iztēle, gan fantāzija ir prāta īpašības, bet prāts, kas apveltīts ar iztēli, vienkārši atspoguļo, turpretī prāts, kas apveltīts ar spēju fantazēt. Pēc Hēgeļa domām – fantāzija pieder pirmajai šķirai, iztēle – otrajai.
Dz.Meikšāne raksta: 80. gados ne filozofijā, ne psiholoģijā neredzēja būtisku atšķirību starp iztēli un fantāziju.
Bērna iztēle, kas rosināta izdomāt jaunus vārdus, pēc tam pielietos to pašu metodi visos citos darbības veidos, kas prasa radošu pieeju. Pasakas vajadzīgas matemātikai tāpat, kā matemātika vajadzīga pasakām. Tās vajadzīgas dzejai, mūzikai u.c. Tās vajadzīgas katram cilvēkam, nevis tikai fantazētājām.
Iztēle – radoša izdoma, kaut kā neredzēta izdoma.
Iztēle ir viens no bērna radošās darbības visnepieciešamākajiem izziņas procesiem. Tās gaitā notiek jaunu tēlu radīšana apziņā uz iepriekšējo uztvērumu, iepriekšējās pieredzes pamata.
Iztēle – ir viena no intelekta darbībām. Intelekts tur valdošā viela; jūtas un griba fantāzijā darbojas vairāk kā faktori.
Iztēles pamatā vienmēr ir reāli pastāvoša objekta elementi, kas pārtop dažādās jaunās kombinācijās.
Iztēle ir cieši saistīta ar radošo domāšanu, un, tāpat kā domāšana, tā palīdz priekšstatīt turpmāko. Tāpat kā domāšana, iztēle darbojas situācijās, kad nepieciešams rast jaunu risinājumu. Pirms reāla risinājuma noris darbība iztēlē. Šī apsteidzošā darbība ar iztēles palīdzību noris apziņā ar spilgtiem tēliem.…
