Reālisma izpausmes latviešu autoru darbos 19.gadsimta beigās

Mūsdienu straujajā informācijas tehnoloģiju laikmetā, kad viss jau ir tik „reāls”, ka reālāks vairs nevar būt, reālisma darbi joprojām ir ļoti populāri un lasīti.
Veidenbauma dzeja atradusi vietu arī mūsdienu skolēna sirdī, katrs tur saskata sev līdzīgos, arī, lasot Blaumaņa noveles, neviens nepaliek vienaldzīgs.
Reālisms kā virziens izveidojās jau 19. gadsimta 30. gados. Vārds „realis” (latīniski) nozīmē īstens. Reālisms literatūrā ienes jaunas vēsmas, jo ir pilnīgi pretējs romantismam. Reālisma autori neapcer cilvēka sapņu pasauli, bet noliek visu kā uz delnas, rādot vienkāršus, strādājošus cilvēkus ar ikdienas problēmām. Autori cenšas būt objektīvi un neiejaukties kopējā darbībā. Darbība risinās noteiktā sociālā vai vēsturiskā vidē, dzīve ir daudzveidīga un spraiga. Tiek rādīta raksturu izaugsme, kā raksturu ietekmē apkārtējā vide, ģimene, sociālais stāvoklis.
Par pasaules slavenākajiem reālisma autoriem uzskatu O. De Balzaku, Č. Dikensu, N. Gogoli, F. Dostojevski. Latvijā reālisms uzplauka 19. gadsimta vidū un 20. gadsimta sākumā. Tam izveidojās trīs novirzieni. Reālisma pamatlicējs Latvijā ar darbu „Pamāte”, kas pieder sociālajam reālismam, ir J. Neikens. Vēl spilgts sociālā reālisma piemērs ir A. Niedras romāns „Līduma dūmos”, kur tiek attēlotas dažādu šķiru domstarpības. Vispopulārākie un visspilgtākie darbi sastopami ētiskā reālisma novirzienā, kas izvirza jautājumu par cilvēka morāli. Apsīšu Jēkabs, brāļi Kaudzītes ar „Mērnieku laikiem”, Blaumanis savās meistarnovelēs un drāmās lieliski parāda, kas kuram svarīgāks – mīlestība vai nauda, cieņa vai nauda u.c. Atsevišķi pieminams E. Veidenbaums, kurš slavens ar saviem dzejoļiem par cilvēka dzīvi, laiku, dzīvību un nāvi. 20. gadsimta otrajā pusē attīstās arī sociālistiskais reālisms, kur galvenais ir kalpot vadošajai diktatūrai un pakļauties politikai.
Tas, kurš izlasījis visas Blaumaņa meistarnoveles un vismaz kādu no drāmām, man noteikti piekritīs, ka Blaumanis ir labākais reālisma autors.
…