Visu organisko pasauli raksturo dzīvā un mirušā pretstats. Dzīvo mēs vispār apzināmies, bet nedzīvais ir kaut kas netverams, nezināms un radikāli atšķirīgs. To, kāda ir nāve katrs iztēlojas individuāli, bet tikai šķietami mēs to apzināmies.
Es ticu, ka nāve nav cilvēka pastāvēšanas beigas – dvēsele ir nemirstīga, tā iemiesojas arvien jaunā veidolā un turpina dzīvot no jauna. Tā veidojas riņķojums dzīve – nāve – dzīve, kurā vienam organismam ir jāiet bojā, lai dotu dzīvību un vietu citam.
Es piekrītu domai, ka nāve ir noslēpums, nevis problēma, jo noslēpums no problēmas atšķiras ar to, ka problēmas ir risināmas, bet noslēpumi – ne, pareizāk sakot, tie jārisina katru reizi no jauna un katram priekš sevis…
