Es izvelējos esejas tematu “Pedagoga misija 21. gadsimtā” tāpēc, ka tas ļoti sasaucas ar manu pēdējo divu gadu pieredzi, un to kādēļ vispār iestājos Latvijas Universitātē studēt pedagoģiju. Pati pamatizglītību ieguvu t.s. “padomju laikos” trīs dažādās skolās, un par šī laika pedagogiem (ar dažiem izņēmumiem) un viņu audzināšanas stilu man nav tās labākās atmiņas. Bet nepatīkamu pārsteigumu saņēmu pirms diviem gadiem, kad savas skolas gaitas uzsāka mans dēls, un man bija jāsecina, ka nekas nav mainījies!!
Konkrētāk, skolotāji strādā ar vidējā līmeņa skolēniem, un līdz ar to cieš bērni, kas atšķiras no kopējā fona, t.i. ļoti apķērīgi un talantīgi, kā arī tie, kam ir kādas grūtības uztvert mācību vielu. Viena liela daļa skolotāju pārvērtušies par ierēdņiem, aizmirstot, ka šajā gadījumā viņa darba priekšmets ir dzīvs cilvēka bērns, un viņa kļūdas un bezatbildība darbā “smagi” atspēlēsies gan sabiedrībai kopumā, gan pašam kā sabiedrības loceklim. Šī problēma pieminēta arī Starptautiskās Komisijas ziņojumā: “Jau pamatizglītības sākumstadijā veidojas pamata attieksmes pret mācīšanos un skolēna paštēls, tādēļ skolotāja loma šajā laikā ir izšķiroša.…
