Ievads
Romas nozīmi Eiropas un pasaules vēsturē ir grūti novērtēt par augstu.
Senajā „Romā būtībā pirmoreiz bija realizēta iespēja izveidot vienotu civilizācijas pasauli, kas iekļāva sevī lielāko daļu no tajā laikā pazīstamajām zemēm un tautām. Romas impērija bija pirmais mēģinājums apvienot cilvēkus ar valsts institūcijas palīdzību, paužot cilvēces vienības ideju nevis tikumiskā aspektā kā visu ļaužu vienlīdzību Dieva priekšā, bet akceptējot domu par sabiedrību kā vienotu veselumu arī juridiski politiskajā un ekonomiskajā ziņā.”
No savas pastāvēšanas sākuma (leģenda vēsta, ka Roma dibināta 753. g.p.m.ē. 21. aprīlī kā neliels latīņu cilts politisks centrs Itālijā) Roma nemitīgi karoja ar saviem kaimiņiem, šie kari lielā mērā noteica Romas organizāciju, uzbūvi, vēsturi. Kā attaisnojums šiem iekarojumiem tika radīts mīts par Romu un tās tautu – valdīt pār citām tautām, pakļaut tās viņu pašu labā. Kalpošana Romai pēc būtības sakrīt ar kalpošanu visai cilvēcei. Jābūt lepnam par piederību romiešu tautai. Augstākā vērtība romietim – viņa tēvzeme (patrija), Roma – mūžīga un nemirstīga, tā pārdzīvos atsevišķu indivīdu, tāpēc atsevfišķas personības interesēm jābūt pakļautām lielā veseluma interesēm un labklājībai.
Publija Vergilija Marona (70. – 19.g.p.m.ē.) sacerētajā „Eneīdā” teikts:
„Romieti, iegaumē to, tev valdīt pār pasaules tautām!
Tāpēc būs uzdevums tavs: tās radināt mierīgai dzīvei,
Pakļautās žēlīgi saudzēt, bet spītīgas satriekt ar varu.”
(VI, 851 – 853)
…
