Līdz šim ar Austrumu literatūru nebiju iepazinusies, tāpēc man bija interesanti atklāt, kas tajā ir savdabīgs un rietumniekiem neraksturīgs. Lasot gan pasakas, gan rakstnieku darbus, es nedaudz iepazinu arī Austrumu tautu kultūru.
Omārs Haijams (1025- 1123) nodzīvoja garu un bagātu mūžu. Haijams bijis apveltīts ar asu prātu un izcilu gudrību. Viņš strādāja galmā par ārstu un astrologu. Viņam piemita arī plašas zināšanas matemātikā. Mūsdienās Haijamu plaši pazīst kā persiešu dzejnieku, kas savā laikā tika uzskatīts par brīvdomātāju, jo viņš ironizēja par garīdznieku mantkāri un apšaubīja Korāna aizliegumus. Haijams rakstīja četrrindu panta formā (rubaja). Viņu uzskata par lielāko rubaju meistaru persiešu dzejā, viņš sarakstījis 300- 400 rubaju. Haijama četrrindes tapušas 11.gs Viņa dzejas tematika ir plaša, bieži tā nav pieņemama Islama piekritējiem, tāpēc autora dzīves laikā viņa dzeja izplatās slepeni.
Četrrindes bagātas ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, piemēram, personifikācijām,
“Liktenim smaidi, kas sit, bet
nesit nevienam.”
salīdzinājumiem
“Kā ūdens upē, kā tuksneša
vējš- tā skrien mūsu dienas.”
u.c.
Katrā no četrrindēm pausta kāda kodolīga pamācība. Manuprāt, autors cenšas pateikt, ka cilvēka dzīvē liela loma ir liktenim,
“Tu zini, ka nav tev pār likteni varas.”
tāpēc cilvēkam jāizbauda šodiena, jo viņam pieder tikai tā, bet rītdiena ir likteņa ziņā.
“Divas dienas man vienaldzīgas:
Diena, kas zudusi jau,
Un tā, kas atnāks man rītu.”…
