Politiskā socializācija – process, caur kuru cilvēki uzzina par politiku un piedāvā politiskās vērtības, reaģē uz politisko fenomenu.
Aristotelis argumentēja, ka cilvēks pēc savas būtības ir politisks dzīvnieks. Cilvēkiem ir radusies vajadzība iemantot spējas un prasmes darboties vissarežģītākajā sabiedrības kopībā – valstī. Pastāv divas versijas, kur indivīds ir augstāks par varas principiem t.i. socializācija darbojas indivīdu labā – liberālā demokrātija maksimāli palielina indivīda brīvības, valsti kontrolē dažādas sabiedrības grupas, valsts respektē to viedokļus un ierosinājumus, tādā veidā izveidojot vērtības, kas ir atbilstošas visiem indivīdiem. Socializācija šajā gadījumā ir mācīšanās būt par indivīdu un iegūt politiskās zināšanas un iemaņas, kuras varētu optimizēt individuālo piedalīšanos liberālās demokrātijas politikā. Un otra versija, kur liberālā demokrātija ir ekspluatīva kapitālistu attiecībās, pastāv varas centralizācija, vara ir kādas grupas, elites rokās, radot dažādas nevienlīdzības sabiedrībā. Grupu intereses tiek piemērotas valsts vadības interesēm, vai arī “iemācot” indivīdiem, kā ir jārīkojas. …
