Līdz 1990.gadam iedzīvotāju nodarbinātība Latvijā bija viena no augstākajām pasaulē. To lielā mērā var izskaidrot ar ilgstošō ekstensīvo tautsaimniecības attīstību, īstenojot pilnīgas nodarbinātības principu, kas, no vienas puses, ļāva novērst bezdarbu, bet no otras puses, noteica zemu darba ražīgumu. 90.gadu sākumā uzsāktās ekonomiskās reformas, lai tautsaimniecība pārorientētos uz tirgus attiecībām, ietekmēja arī darba tirgu. 1992.gada 15.janvārī stājās spēkā likums “Par nodarbinātību”, un tad arī tika uzsākta bezdarbnieku reģistrācija. Reģistrētais bezdarba līmenis no 2.3% reģistrācijas pirmajā gadā pieaudzis līdz 9.3% 1999.gada beigās.1
Šajā darbā autori apskatīs, kas vispār ir bezdarbs, kā tas iedalās, kāda ir bezdarba pēdējā statistika un izvērstāk aplūkosim bezdarba plusus un mīnusus saistībā ar Latvijas piemēriem.
1. Galveno jēdzienu definīcijas
Bezdarbs - pastāvīga algota darba trūkums.
Bezdarbs iedalās:
Cikliskajā bezdarbā - bezdarbs, kas rodas ekonomikas lejupslīdes un depresijas laikā.
Frikcionālajā jeb berzes bezdarbā - pagaidu bezdarbs, kad personas meklē jaunu vai labāku darba vietu vairāk nekā četras nedēļas.
Sezonālajā bezdarbā - bezdarba veids, parasti saistīts ar dažādu nozaru nodarbinātības sezonālām izmaiņām gada laikā, piemēram, lauksaimniecībā u.c.
Strukturālajā bezdarbā - bezdarba veids, saistīts ar darbaspēka pieprasījuma izmaiņām jaunu nozaru rašanās, tehnoloģiju nomaiņu un tamlīdzīgu procesu rezultātā.…
