Ekspresionisma pazīmes
parādījies vācu literatūrā, vēlāk – mūzikā, 19.gs. beigās.
uzmanības centrā – cilvēka slimīgie, irracionālie stāvokļi, ko izraisa bailes, izmisums
saspīlētās emocijas, saspridzinājums, pasaules uztvere «melnās krāsās».
ekspresionisti noliedz racionālo, saprātīgo, uzsver kāpinātu izteiksmīgumu, lai attēlotu pārdzīvojumus, sevišķi - negatīvos, lai skatītāju ierautu tajā noskaņā, kurā atradies mākslinieks,
lai to panāktu, izmanto līniju, formu deformāciju, krāsu plūsmas.
mūzikas izteiksmes līdzekļos atsakās no mažora/minora sistēmas, melodija – saraustīta, akkordika – disonējoša .
vokālā partija – pusrunājoša- pusdziedoša
tonalitāte vispār nav nosakāma;
ļoti asi dinamikas pretstatījumi (fff –ppp);
orķestra skaņdarbu griezīga instrumentācija.
Ekspresionisms mākslā:
Edvards Munks (1863-1944), ), Ernsts Ludvigs Kirhners(1880-1938), Emīls Nolde (1867-1956), Jāzeps Grosvalds (1891-1920), Jēkabs Kazaks (1895-1920)
…
