19.gadsimta reālisma mākslinieki

Virziens, kurā ir patiess īstenības atspoguļojums, attēlojums mākslā, literatūrā;
galvenie motīvi – ikdienas dzīve un rūpīgi novērota sociālā vide. Darbos vērojama sociālā kritika (kritizējošais reālisms);
Virziena piekritēji uzskata – emocijas rada nepareizu priekšstatu par pasauli un notikumiem;
Meklē skaistumu visur tikai ne brutālismā un varmācībā;
Glezniecību ietekmē pozitīvisma filozofija – orientēta uz zinātniskumu visā – skaidras uz faktiem balstītas zināšanas;
Acīmredzamais kļūst par galveno, māksliniekus nepiesaista antīkās mitoloģijas un vēsturisku sižetu attēlošana, jo tā ir tālu no reālās pasaules;
Uzskats – mākslai ir audzinoša loma, tai jābūt aktuālai, tautai saprotamai;
Jāattēlo viss, kas redzams apkārt;
Mākslā attēlo dabu, ainavas, kas tika pretnostatītas urbāniskajai videi;
Šī virziena ietvaros izveidojas t.s. Barbizonas skola – mākslinieku glezniecība brīvā dabā;
Populārākie žanri – sadzīves un ainavas žanrs.

Barbizonas skola
1830.gadā izveidojas Barbizonas skola, kas apvienoja ainavistus.
Barbizonieši rada klusinātu intīmu ainavu. Viņu mākslā ainava ir vērtība pati par sevi, tā vairs nav tikai fons.
Barbizonas skolas pārstāvji mēģina attēlot dažādas dabas parādības (miglu, dūmaku, dienu, nakti, u.t.t.) un izmaiņas dabā.
Par dibinātāju tiek uzskatīts Teodors Ruso.

Ruso
Barbizonas skolas dibinātājs. Savai darbībai izvēlas Barbizonas ciemu, jo tas atrodas netālu no Parīzes, šeit varēja lēti noīrēt telpas un dabas klusumā nodoties glezniecībai.
Ruso galvenokārt gleznojis vecus kokus, darbos atklājis cilvēka un dabas harmoniju.
Darbus vienmēr gleznojis darbnīcā, galvenokārt izmantojot brūno toņu gammu.…