Savukārt, kā to nosaka Iesniegumu likuma 1.pants, šī likuma mērķis ir veicināt privātpersonu līdzdalību valsts pārvaldē. Kodolīgi sakot, Iesniegumu likums regulē Satversmes 104.pantā noteiktās tiesības realizāciju – iesniegumu iesniegšanas, izskatīšanas, atbildēšanas uz to procesu.
Taču personas tiesības vērsties valsts iestādē ar iesniegumu nav absolūtas, tās var ierobežot, piemērojot samērīguma principu, ja persona nepamatoti pieprasa informāciju, tas prasa pārmērīgus resursus no valsts iestādes, kā arī, šie iesniegumi ierobežo citas personas cilvēktiesības vai darbojas pretēji cilvēktiesību būtībai.
Interpretējot Satversmes 116.pantā cilvēktiesību ierobežojumu pamatojumu, kas ir sekojošs „(..) lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību,” , jāsecina, ka par ļaunprātīgu tiesību vērsties valsts iestādē ar iesniegumu ir uzskatāma tāda šo tiesību realizācija, kas ir pretrunā ar iepriekšminētā Satversmes panta formulētajiem nosacījumiem.
Savukārt ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 5.panta pirmā daļa paredz, ka „ (..) neko šajā paktā nedrīkst interpretēt tādējādi, lai kādai valstij, grupai vai personai būtu jebkādas tiesības iesaistīties vai veikt jebkādu darbību, kuras mērķis ir iznīcināt jebkuras šajā paktā atzītās tiesības un brīvības vai ierobežot tās lielākā mērā, nekā paredzēts šajā paktā.”
…
