Evolūcijas teorijas piekritēji apgalvo, ka cilvēki agresivitāti ir mantojuši no saviem priekštečiem dzīvniekiem. Ja tā patiesi būtu, tas nozīmētu, ka cilvēce ir nolemta neizbēgamai varmācībai. Tomēr daudzi fakti ir pretrunā ar šo teoriju. Piemēram, tā neatbild uz jautājumu, kāpēc dažādās kultūrās krasi atšķiras vardarbības veidi un biežums. Tā neizskaidro, kāpēc vienā kultūrā vardarbība, šķiet, ir vispārpieņemts konfliktu risināšanas veids, kamēr citās sabiedrībās reģistrēto vardarbības gadījumu skaits ir ļoti mazs un slepkavības tikpat kā nenotiek. Psihoanalītiķis Ērihs Fromms norādīja uz šīs teorijas trūkumiem, pievērsdams uzmanību faktam, ka primāti gan mēdz izturēties agresīvi, lai apmierinātu savas fiziskās vajadzības vai aizsargātos, bet cilvēki ir vienīgās zināmās būtnes, kas nogalina tikai nogalināšanas pēc.
Psihologi mēģināja izskaidrot bioloģisko faktoru nozīmi noziedznieka personībā, pētot dvīņus. Šis pētījums ir orientēts uz vienotu ģenētisku pamatu - uz genotipa līdzību, un vērsts pret pazīmju sakritības pakāpes noskaidrošanu, tai skaitā arī kriminoloģisko pazīmju. Dvīņu metodes atklāja, ka vienolainiem dvīņiem ir identisks genotips. Salīdzinot dvīņus un salīdzinot viņu iekšējās korelācijas (sakritības) lielumu, var noteikt, kādas viņu īpašības ir genotipa determinētas un kādas – sociālās vides ietekmes rezultāts. …
